Pārdomas radās, domājot par to, cik man ir grūti „pārslēgties” no domām par darbu un „globālām problēmām”, uz attiecībām ar bērniem. Lietoju tradicionālos aizbildinājumus: „Esmu noguris”, „Varbūt citreiz!” Tā radās pārdomas par klātbūtni. Stāsts nav tikai par vecāku un bērnu attiecībām. Tas attiecas uz attiecībām vispār.

„Cilvēks nav vientuļa sala”. Ikvienam cilvēkam ir vajadzīgs otrs cilvēks. Kādēļ? Lai justu klātbūtni un gūtu tās lietas, ko klātbūtne, tad ja tā ir īsta, sniedz- atbalstu, sapratni, pieskārienu, piederības sajūtu… Otra cilvēka klātbūtne ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Mēs to nevēlamies saņemt no visiem cilvēkiem, bet no īpašiem cilvēkiem, tiem, kas mums ir tuvi. Bet vai mēs savu klātbūtni sniedzam tiem, kas mums ir svarīgi?

Mēs esam un neesam kopā. Mēs varam atrasties vienā vietā, telpā, bet nebūt kopā, būt katrs par sevi. Te vietā būtu sacīt, ka mans ķermenis atrodas šeit, bet mans prāts klejo apkārt. Ja tas tā ir, vai to var uzskatīt par kvalitatīvu kopā būšanu? Vai otrs cilvēks izjūt manu klātbūtni, ja savās domās esmu kaut kur citur? Tas noved mani pie secinājuma, ka cilvēki sevi bieži māna (arī es). Viņi ievelk sev ķeksīti, ka ir bijuši kopā ar savu ģimeni, sievu vai vīru, bērniem, bet faktiski tā nav taisnība. Mēs sniedzam saviem mīļajiem savu „klātbūtni”- ķermeni bez īpašām vai ar minimālām dzīvības pazīmēm. Ieinteresētība un līdzdalība nulle vai nedaudz virs nulles. Tā mēs aplaupām viņus un arī paši sevi. Mēs nesniedzam viņiem pilnvērtīgu klātbūtni, viņi to nesajūt un nepiedzīvo kā klātbūtni. Mēs aplaupām sevi, jo nespējam uztvert to klātbūtni, ko citi ir gatavi sniegt mums.

Problēma laikam slēpjas tajā, neprotam „atslēgties”, „pārslēgties”, „pieslēgties”. Šajā ziņā mūsu prāts kļūst par mūsu ienaidnieku. Cilvēka prāts kā sūklis uzņem sevī dažādu informāciju. Pēc tam ir vajadzīgs laiks, lai informāciju un iespaidus sašķirotu. Mūsu dzīvības enerģija tiek iztērēta „atkritumu šķirošanai”, bet īstā dzīve ir kaut kur blakus. Ir vēl viena problēma. Ir cilvēki, kam ir bail palikt vieniem pašiem kopā ar sevi. Ir bail no klusuma, jo klusumā var sadzirdēt sevi. Ja cilvēkam ir bail no sevis, vai viņš spēj būt kopā ar citiem?

Apstāties, norimt, atlaist domas un raizes. Būt kopā. Noskaņoties uz viena viļņa, sajust otra cilvēka domas un noskaņojumu. Elpot vienā ritmā. Dažreiz ir vajadzīgi vārdi, bet kādreiz tie ir lieki. Mēs esam kopā.