Greizsirdība pāra attiecībās

Greizsirdība var būt ļoti spēcīgas jūtas. No vienas puses, tās ir normālas jūtas, kas signalizē, ka otrs cilvēks mums nav vienaldzīgs. Zināmās devās greizsirdība ir normāla jūtu izpausme. No otras puses, greizsirdība kādreiz var izpausties tik spēcīgi, jā pat slimīgi, ka tā var kļūt par nopietnu šķērsli attiecībām. Bet kurš var novilkt to smalko robežu, kad kaut kas kļūst pārspīlēts.

Greizsirdība parasti izpaužas attiecībās, kurās 2 cilvēki ir sevi definējuši kā pāri. Ieslēdzas priekšstati par to, kādām ir jābūt pāra attiecībām. Šie priekšstati nav iedzimti, tie ir izveidojušies iepriekšējās dzīves un attiecību rezultātā.

Zināmā mērā pāra attiecības iedibina atbildību un tiesības vienam uz otru. Taisnības labad jāsaka, ka šādas tiesības un atbildību patiesībā iedibina laulība (vienalga baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā). Lielākā daļa cilvēku, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās, izvēles kārtā pārnes kaut kādus priekšstatus no laulības uz savām attiecībām.

Galu galā pāra attiecību pamatā ir vienošanās (parasti nerakstīta), ka tās ir īpašas attiecības starp 2 cilvēkiem, kuras izslēdz vienlaicīgu šādu pašu attiecību pastāvēšanu ar kādu citu. Faktiski, divi cilvēki viens otram ir kļuvuši par tuvākajiem cilvēkiem.

Greizsirdība kļūst saprotama, ja traktējum attiecības īpašumtiesību kategorijās. Mana meitene nevar darīt to, ko citas meitenes, jo tā ir mana meitene. Mans puisis nevar bučoties ar citām meitenēm, jo viņš ir mans puisis. Mana sieviete drīkst… nedrīkst. Mans vīrietis drīkst… nedrīkst. Tajā brīdī, kad cilvēki definē sevi kā pāri, viņi novelk neredzamu robežu, kas viņus nošķir no citiem. Robeža nav strikti nofiksēta. Līdz ar to, pastāv interpretācijas iespējas.

Vai ir labi, ja traktējam attiecības īpašumtiesību kategorijās? Laikam jau neizbēgami, kamēr vien gribēsim lietot piederības vietniekvārdus “mans”, “mana”. Kamēr gribēsim, lai kaut kas šajā pasaulē piederētu tikai mums, un ne ar vienu nebūtu jādala.

Tagad par slimīgo jeb pārspīlēto greizsirdību. Temats ir gana sarežģīts. Neviens, kas ar to sirgst negribēs to atzīt. Viņš vienmēr uzskatīs, ka ir ticis izprovocēts. Greizsirdība kļūst slimīga, ja greizsirdīgais tur aizdomās savu otru pusi par lietām, ko tā nav darījusi. Saredz bīstamību lietās un situācijās, ko citi nesaredz. Greizsirdība var kļūt par māniju. Cilvēks kļūst it kā apmāts ar savu greizsirdību. Domas par sava partnera neuzticību viņu tirda un neatlaiž. Pakāpeniski aizdomas var pārņemt visu cilvēka domu pasauli.

Greizsirdības pamatā ir bailes. Bailes pazaudēt to, kas tev ir svarīgs. Kādreiz tam pamatā ir kāda psihologiska trauma, piemēram, cilvēks ir kādu mīlējis un uzticējies, bet ir ticis piekrāpts. Jaunajās attiecības cilvēks ieiet jau ar zināmu neuzticību. Var gadīties, ka pastāvošajās attiecībās ir bijuši kādi precedenti, kuri ir kalpojuši par pamatu greizsirdībai.

Pārspīlēta greizsirdība ir greizsirdība, kuru cilvēks vairs nespēj kontrolēt. Tas var novest pie tā, ka “aizdomās turamā puse” tiek izsekota, pastiprināti kontrolēta. Tiek pieprasītas atskaites par to, cik laika un kur ir pavadīts, kādi cilvēki sastapti. Nebūtiskas novirzes laika plānā tiek uztvertas kā aizdomīgas. Atrunas netiek pieņemtas. Tiek lasītas īsziņas (starp citu šī parādība ir ļoti izplatīta un ne tikai greizsirdības kontekstā), ēpasti, u.c. Cilvēks, kuru vaja greizsirdības domas, pats kļūst par vajātāju. Viņš sāk vajāt savu otru pusi. Vajātājs vēlās otru paturēt tikai sev, vienīgais drošais veids ir “ieslēgt un nekur nelaist”.

Tagad par to kā jūtas “aizdomās turamais”. Lieki piebilst, ka bezgalīgas skaidrošanās par liekām minutēm, kas neparedzēti aizvadītas, gaidot sabiedrisko transportu, vai, sēžot sastrēguma, pakāpeniski nogurdina. Aizvien grūtāk ir izturēt nepamatotās greizisrdības lēkmes. Iespējams, ka sākumā otra puse cenšas piekāpties, cenšas izvairīties no aizdomīgām situācijām. Taču pa lielam, tas aizdomas nemazina. Greizsirdīgais sāk ierobežot otras puses sociālos kontaktus, jo cilvēkus sāk klasificēt kā vēlamus un nevēlamus. Īsumā- greizsirdība ir veids, kā piebeigt otru cilvēku.

Tas aktualizē jautājumu par personisko brīvību pāra attiecībās. Jā, mēs varam runāt par attiecībām īpašumtiesību terminoloģijā. Mūsu attiecības ir īpašas, atšķirīgas no attiecībām ar citiem. Mans tuvākais cilvēks ir man vistuvākais un es sagaidu no viņa īpašu attiekmi. Bet… ir jāatceras, ka mēs viens otram nepiederam tādā nozīmē, kā vergs pieder vergturim, kalps saimniekam. Mēs piederam viens otram, jo mēs gribam viens otram piederēt. Attiecības ir brīvprātīgs lēmums. Man šķiet svarīgi, ka attiecības (laulība) dod cilvēkiem arī zināmu brīvību, brīvību pārvietoties, tikties ar cilvēkiem, kopt sociālos kontaktus. Nevienam nav tiesību uzurpēt manu brīvību. Ja es atdodu daļu no savas brīvības, tādēļ, ka to vēlos, tā ir viena lieta. Ja man jāatsakās no brīvības tādēļ, ka to vēlas kāds cits, tā jau ir cita lieta.

Otrs cilvēks ir dāvana. Viņš man ir uzticēts. Viņš nekad nekļūst par lietu, ar kuru varu rīkoties pēc savas labpatikas.

Mana konsultēšanas pieredze rāda, ka greizsirdība nav pāru terapijas jautājums. Uzticēšanās ir pāru terapijas jautājums, bet slimīga greizsirdība nav. Tas nozīmē, ja kāds jūt un saprot, ka viņa greizsirdība ir pārspīlēta, viņam/viņai ir jāmeklē psihoterapeitiska palīdzība, jāsaprot savas greizsirdības dziļākie iemesli. Ja šie jautājumi netiek risināti, otra puse tiek vajāta un attiecības pakāpeniski saindētas. Paradoksālā kārtā pārspīlēta greizsirdība panāk tieši to, no kā baidās, veicina otra cilvēka aiziešanu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s