Cik tuvi esam, cik tuvi vēlamies būt

Domāju par šiem vārdiem, un tie mani nedaudz mulsina. Ar vārdu „tuvums” saprotam atrašanos tuvu telpiskā nozīmē. Ar vārdu „tuvība” bieži tiek saprasta seksuāla tuvība. Vai ir kāds vārds, kas raksturotu cilvēku tuvību neseksuālā nozīmē? Es neizslēdzu seksualitāti no tuvības. Es drīzāk domāju, ka paralēli fiziskai saskarei notiek kāda augstāka, dvēseļu saskare. Angļu valodā šo tuvības aspektu mēģina izteikt ar vārdu „intimitāte”, kas latviešu valodā atbilstošā nozīmē nav ieviesies. Tādēļ šajā rakstā pieturēšos pie vārda „tuvība” neseksuālā nozīmē.

Cilvēki var būt tuvu, bet nebūt tuvi garīgi. Viņi var būt tuvi fiziski, vienlaicīgi paliekot sveši. Cilvēki var būt kopā un tomēr justies vientuļi.

Cik tuvi mēs esam? Cik tuvi vēlamies būt?

Prātā nāk kādas grāmatas nosaukums: “Vīrieši ir no Marsa, sievietes no Venēras”. Divas Saules sistēmas planētas, kuras riņķo ap kopīgu centru, bet katra pa savu trajektoriju. Kosmosā viņas nesatiksies, tā tas ir nolikts un nevar būt citādāk. Vai tiešām vīrieši un sievietes ir tik atšķirīgi kā divas visuma planētas, kas nekad nesatiksies? Vai tomēr mēs, vīrieši un sievietes, varam satikties, apzinoties, ka esam šo planētu vēstneši? Varbūt par pamatu var kļūt apziņa, ka abas planētas riņķo ap kopīgu centru? Ir jāatrod centrs, jāatklāj vienotība un vienojošais, neskatoties uz atšķirībām, kuras pastāv.

Vīrieši un sievietes ir atšķirīgi. Atšķirības un neziņa par tām var kļūt par pamatu pārpratumiem un konfliktiem. Ja saprotam atšķirības, ja pienācīgi tās godinām, aizdomas un aizspriedumi var pārvērsties sapratnē, veidojot sadarbības platformu.

Man nav atbilžu, bet man ir jautājumi. Kā tas ir iespējams, ka vienā gadījumā divi cilvēki satuvinās un, jo ilgāk ir kopā, jo tuvāki kļūst? Bet citā, tā arī paliek svešinieki. Viņi dala vienu gultu, viņiem ir kopīgi bērni, kopīgi īpašumi, bet viņi dzīvo kā divi svešinieki zem viena jumta.

Cik tuvu un cik tuvi mēs viens otram esam? Iemīlēšanās posmā tuvums un tuvība rodas it kā paši no sevis, dabīgi. Mēs vēlamies būt tuvāk cilvēkam, kuru esam iemīlējuši. Taču nemānīsim sevi, arī iemīlēšanās posmā mēs nepielaižam otru cilvēku tuvāk par robežu, kas ir tikai mums zināma. Tā ir ilūzija, ka iemīlēšanās nojauc šīs robežas.

Cilvēkus nevar piespiest kļūt tuviem. Viena lieta ir mīlēt, cita atvērties mīlestībai. Šķiet, ka īstais klikšķis notiek brīdī, kad esam gatavi mīlēt un atvērties otra cilvēka mīlestībai. Un šī mūsu vēlēšanās sastopas ar otra cilvēka vēlēšanos mīlestību dot un saņemt.

Jau šajā uzstādījumā varam sastapties ar zināmām problēmām. Cilvēki nemīl vienādi. Katram ir sava mīlestības definīcija, katrs mīl ar atšķirīgu intensitāti. Tā var sanākt, ka viens mīl vairāk, stiprāk, kaislīgāk. Viens ir aktīvāks, otrs pasīvāks.

Ar spēju atvērties ir līdzīgi. Mēs nespējam atvērties tikai tādēļ, ka to vajag. Mēs arī nespējam atvērties, ja vienkārši paši to gribam. Ir kādas iekšējas bremzes, kas to kavē. Aiz tā stāv kāda traumatiska pieredze mūsu pagātnē, kur esam kādam cilvēkam uzticējušies, atvērušies un … aplauzušies. Vēl ļaunāk, ja esam pievilti un sāpināti. Dzīves mācība ir skaidra- nedrīkst atvērties kuram katram, nedrīkst izgriezt savu dvēseli. Katrs sāpinājums (trauma) audzē mūsu bruņas. Tas ir veids, kā mēs sevi aizsargājam pret jauniem sāpinājumiem. Tomēr tas ir arī veids, kā kļūstam mazāk jūtīgi, aizdomīgāki, neticam mīlestībai.

Attiecības, ģimene, laulība var kļūt par vietu, kur trauma var tikt dziedēta. Tam ir vajadzīgs laiks un to nevar iegūt ātri. Tas nāk ar gadiem. Kad sniedzam un saņemam mīlestību, pamazām pieaug uzticēšanās, pakāpeniski varam iziet no ierakumiem, atklāties, nebaidoties, ka tiksim par to sodīti. Tādēļ ir tik svarīgi nepievilt, nekļūt paviršam un vienaldzīgam. Ja attiecības nes vilšanos un sāpinājumus, uzticēšanās samazinās, cilvēki noslēdzas un atsvešinās.

Divi cilvēki, divas dzīves un divi likteņi, kas savienojas, lai kļūtu par vienu dzīvi vai arī saskaras, bet nekad nesavienojas.

Attiecības veido 3 faktori: Es, Tu un Mēs. „Es” un „Tu” dodam kaut ko no sevis, lai attīstītu kopības sajūtu- „Mēs”. Iespējams, ka kādi domā, ka ieguldot kaut ko kopīgā „Mēs” attīstībai, viņi kaut ko zaudē (tā ir nespēja uzticēties). Nē, mēs nezaudējam, mēs investējam. Taču jāapzinās, ka „Mēs” var rasties tad, kad „Es” un „Tu” kaut ko iegulda, bet neradīsies, ja ieguldīs tikai „Es” vai tikai „Tu”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s