Jēkabs un Ēsavs- stāsts par 2 brāļiem

Ierosinājums rakstam nāca no kādas konferences, kurā tika runāts par tēva un dēla attiecībām, par tēva svētību. Tā manā atmiņā atausa situācija no Vecās Derības (Bībeles vecākā daļa), kur patriarhs Īzaks svētī savus dēlus. Īzaks bija precējies ar Rebeku. Viņiem bija 2 dēli: Ēsavs un Jēkabs (dvīņi). Vecāki bija „sadalījuši” savus bērnus, Īzākam, šķiet, mīļāks bija Ēsavs, Rebekai Jēkabs. Īzaks juta nāves tuvošanos (te gan jābilst, ka nāve neatnāca tik ātri, kā viņš bija domājis). Pirms nāves viņš vēlējās dot vecākajam dēlam savu svētību. Notiek saruna starp Īzaku un Esavu. Rebeka noklausījās šo sarunu un ņēma likteni savās rokās. Viņai rodas plāns, kā izkrāpt svētību par labu savam jaunākajam un mīļākajam dēlam. Kad svētība bija izkrāpta, tad dzīve vairs nebija tāda kā agrāk, sieva bija apkrāpusi savu vīru, dēls tēvu un brāli.

Stāsts ir atrodams Radīšanas grāmatas 27. nodaļā. Tas ir stāsts par vīrieša un sievietes, vīra un sievas attiecībām, kur vienam vairāk ir vara, bet otram vairāk viltības. Tas ir stāsts par 2 brāļiem un viņu attiecībām. Par diviem vīrišķības “variantiem”, vienu robusto, otru maigo. Ir mainījušies laiki, tradīcijas, reliģiskie priekšstati, bet cilvēka daba nav mainījusies. Arī tajos laikos veidojās sarežģītas attiecības, vecāki, apzinoties vai neapzinoties, pieņēma lēmumus, kuri tālejoši iespaidoja viņu bērnu dzīves.

Ievadam varētu pietikt. Raksta garums ir piecas A 4 lapas. Ja ir vēlēšanās, iedziļināties notikuma niansēs, var lasīt tālāk. Ja nē, tad šeit var beigt.

Tālāk sekos detalizētāks notikuma izklāsts par notikumiem, kuri norisinājās pirms ~ 3800 gadiem.

Pirmā epizode- dzimšana. Ēsavs un Jēkabs piedzima, kad Īzakam bija 60 gadi. Dzimšanas epizode iezīmē brāļu sāncensību, kas saglabājās visa mūža garumā. Ēsavs un Jēkabs bija dvīņi. Dvīņi nevar piedzimt vienlaicīgi. Kurš būs pirmais? Pirmais bija Ēsavs, viņš bija matiem noaudzis, sarkans kā spalvains apģērbs. Jēkabs otrais, viņa roka bija satvērusi Ēsava papēdi. Gāja laiks un abi brāļi izauga. Ēsavs kļuva par izveicīgu mednieku, āra cilvēku, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Abu brāļu raksturojums ir kā salīdzinājums, pretstats: Esavs- izveicīgs mednieks, ātrs, bravūrīgs, drošs, fiziski spēcīgs. Jēkabs kluss, bailīgs, mājoja teltīs.

Otrā epizode- pirmdzimtības „pārdošana”. Notikums aprakstīts Gen. 25. Jēkabs bija izvārījis viru. Ēsavs nāca no tīruma, viņš bija izsalcis. Ēsavs lūdza, lai brālis viņam dod ēst. Jēkabs piedāvāja darījumu: „Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Ēsavs piekrīt, un apstiprināja šo darījumu ar zvērestu. Notikums beidzas ar Ēsava rīcības novērtējumu: „Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību” (Gen. 25,34). Jaunajā Derībā Ēsava rīcība izskaidrota ar viņa rakstura iezīmēm, Esavs bija netikls un zemisks (Ebr. 12:16).

Jēkabs izmantoja situāciju un sava brāļa vājību. Vai tas bija godīgi? Tas nebija godprātīgi, viņš pret savu brāli nerīkojās kā džentelmenis. Tomēr, šajā situācijā, lai kā mēs to vērtējam no morāles viedokļa, ir redzams vienošanās elements. Abi brāļi nebija vienādās situācijās, viens sēdēja pie putras katla un otrs nespēja klusināt no izsalkuma kurkstošo vēderu. Tomēr, tas bija darījums, bizness: gribi ēst manu putru, pārdod man savu pirmdzimtību. Pirmdzimtību, ja tā padomājam, pēc būtības nevar pārdot, jo arī pēc darījuma Ēsavs palika pirmdzimtais. Ēsavs pārdeva pirmdzimtības ideju, viņš atsacījās no augstā stāvokļa un privilēģijām, ko viņam deva pirmdzimtība. Kādā acumirklī viņam šķita, ka pirmdzimtībai, kas ir paša Debesu dota, nav nekādas vērtības, salīdzinot ar putras bļodu. Tik ļoti viņš bija izsalcis. Ēsavam JD veltīti skarbi vārdi: viņš bija zemisks cilvēks. Ja tā padomājam, varbūt viņš nebija nemaz tik zemisks. Mēs taču arī slēdzam kompromisus ar savu sirdsapziņu, atsakāmies no principiem, tikai tādēļ, ka vēlamies dzīvot labāk. Darām to izsmalcinātāk, jo nekur nefigurē putras grāpis un lēcu virums.

Trešā epizode- svētības izkrāpšana. Īzaks bija kļuvis vecs un viņam bija slikta redze. Īzaks ir sajutis „nāves dvesmu”, viņš saka: „Es nezinu, kad miršu”. Spriežot pēc situācijas, liekas, ka viņš jutās slikti un domāja, ka nāve varētu nākt drīz. Tādēļ viņš aicina savu vecāko dēlu Ēsavu. Viņš lūdz dēlam, sagatavot medījumu, kā Īzakam patīk, lai viņš varētu dēlu svētīt, pirms mirst. Rebeka noklausījās (iespējams, ka viņa to darīja arī agrāk). Te pilnā mērā izpaužas viņas kā sievietes viltība un arī gudrība. Viņa vēlās „labo” svētību iegūt savam pastarītim Jēkabam. Viņa pierunā Jēkabu piedalīties šajā plānā. Bez Jēkaba piekrišanas plāns noteikti nebūtu izdevies. Tomēr redzam, ka Jēkabs ir bailīgs, viņš baidās, ka tēvs varētu atklāt viņa blēdību un nolādēt viņu, nevis svētīt. Rebeka pārliecina savu dēlu. Ir jārīkojas ātri, kamēr Ēsavs nav pārnācis.

Rebeka steidz gatavot kazlēnu, lai Jēkabs tos pasniegtu kā „medījumu”. Daudzo kopdzīves gadu laikā, Rebeka bija labi iemācījusies Īzaka ēšanas paradumus un prioritātes. Vēl jāatrisina jautājums par brāļu atšķirībām, jo Ēsavs bija spalvains, bet Jēkabs gluds. Tā nu Jēkabs ieiet pie tēva, uzvilcis brāļa drēbes, nomaskējis savu gludo miesu ar svešām spalvām, rokās turot viltus medījumu. Starp tēvu un dēlu veidojas interesants un emocionāli piesātināts dialogs. Tēvs jautā: „Kas tu esi?”, Jēkabs atbild „Tas esmu es, tavs dēls Ēsavs”. Vai Jēkaba balss nenodrebēja, melojot savam tēvam. Dialogs turpinās. Tēvs uzdod dēlam vēl dažus jautājumus. Var just, ka viņš šaubās: „Vai tiešām tu esi Ēsavs?”- „Jā!”, skan atbilde. Tad Īzaks uzliek dēlam roku un saka svētības vārdus: „Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna. Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī.” Skaista svētība. Šie vārdi nav trafareti, standartizēti. Tēmas ir zināmas: auglība, neatkarība un vara pār citiem, svētība un aizsardzība no lāstiem. Atcerēsimies, ka šo svētību Īzaks gatavoja savam mīļākajam dēlam Ēsavam. Domājams, ka Īzaks pirms nozīmīgā svētīšanas brīža, bija domājis par svētības tekstu. Šo „labo” svētību saņēma Jēkabs.

Nepagāja ilgs laiks un ar savu medījumu ieradās Ēsavs. Esavu gaidīja nepatīkams pārsteigums, viņa brālis Jēkabs, ne bez mātes palīdzības, aizsteidzies viņam priekšā, un ar viltu ieguvis to, kas pienācās viņam. Tā bija zādzība. Vārds „zādzība” izsaka notikuma jēgu, lai gan skan varbūt jocīgi, jo nozagta tika svētība, nemateriāla vērtība, tēva svētība, kuras vērtību nevar aprēķināt naudā. Ziņa, ka Ēsava svētību ir dabūjis kāds cits, satrieca Īzaku. Latviešu Bībeles tulkojumā ir pazudusi kāda nozīmīga norāde par Īzaka reakciju- Īzaks sāka spēcīgi drebēt, norādot uz milzīgu satraukumu, ko viņš tajā brīdī pārdzīvoja. Tagad Īzaku nodarbina jautājums: Kas tad bija tas cilvēks, kas man atnesa medījumu un ko es svētīju. Bet tēva spriedums nav pārsūdzams: „… es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts.” Dialogs turpinās. Ēsavs brēkdams brēca un rūgti raudāja. „Svētī arī mani, mans tēvs”, viņš lūdzās. Īzaks: „Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību.” Ēsavs: „Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs… Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?” Tā vien šķiet, ka viss labais, kas ietverams vārdos jau ir pateikts un novēlēts. Tad Īzāks sacīja Esavam: „Redzi, bez zemes treknuma būs tava apmešanās vieta un bez debess rasas no augšienes. No sava zobena tu dzīvosi, un savam brālim tu kalposi, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla.” (1. Moz. 36:8; 2. Ķēn. 8:20 Ebr. 11:20).

Ja salīdzina abas svētības, ko Īzaks dod dēliem, tad svētība Jēkabam ir mierpilnāka un harmoniskāka, tā vairāk atgādina to svētīgo stāvokli, kas valdīja paradīzes dārzā – Dieva dārzs, miers, labklājība, labvēlība un aizsardzība. Ēsavam, savukārt, būs jāliek lietā savs zobens, jācīnās par savu eksistenci un drošību. Ēsavam bija jāsamierinās, ka viņš ir palicis otrais. Ja tā var teikt, jāsamierinās ar to svētību, kas palikusi pāri. Ēsavs nokļuva situācijā, kura nav apskaužama. Tu saproti, ka esi kaut ko neglābjami nokavējis. Situāciju vēl skaudrāku padara tas, ka nokavētais nav labojams. Vismaz nav labojams tādā apmērā, kā sākotnēji bija domāts. Šo situāciju tā nevar atstāt. Kādam par to būs jāatbild? Galvenais vaininieks ir zināms. Jēkabam ir jāmirst, tad gan visi redzēs: „Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” Milzīgas dusmas, kuras nav iespējams savaldīt un apturēt, visaugstākā dusmu izpausme- vēlēšanās iznīcināt objektu, uz kur dusmas ir vērstas.

Zīmīgi, ka svētības došana parādās ģimenes kontekstā, t.i. tēvs svētī dēlus. Ģimenes tēvs patriarhu laikmetā pildīja arī priestera funkcijas, nesa upurus un svētīja. Šķiet, ka svētība šādā formā bija vienreizējs akts. Ģimenes tēvs, apzinoties tuvojošos nāvi, svētīja savus dēlus. Tā mēs Bībelē lasām, ka Ābrahāms pirms nāves svētīja Īzaku. Vēlāk, arī Jēkabs svētīja savus dēlus, katram dodot īpašu, individuālu svētību. Svētībā sacītos vārdus nevarēja atsaukt. Svētības vārdi bija ne tikai kā novēlējums, tas bija arī kā pravietojums par turpmākām paaudzēm. Ēsava un Jēkaba gadījumā, šķiet, ka ir viena „labā” jeb „treknā” un viena „sliktā” jeb „liesā” svētība. Varbūt arī, ka viena svētība bija tā, kur Īzaks bija ielicis savu sirdi un ilgas, otra, tas, kas palika pāri. Svētības vārdi, ko Īzaks saka Ēsavam nav viennozīmīgi slikti. Ir grūti pateikt, par ko Ēsavs vairāk pārdzīvoja, par to, ka viņa brālis dabūja „labāku” svētību vai par to, ka brālis atkal bija pirmais, bet viņš tikai otrais.

Pēc manām domām, Rebeka un Jēkabs rīkojās cilvēciski. Liekas, ka viņi baidījās kaut ko palaist garām. Kas ir svētīts, tas paliek svētīts. Bet, vai izkrāpta svētība, svētība, kas bija paredzēta citam, pati sevī jau nav pretruna? Tas ir nozīmīgs jautājums: „Vai svētību var „nokavēt”, palaist garām?” Es nemāku atbildēt. Iespējams, ka katram no mums ir kāda pieredze, kur esam kaut ko „nokavējuši” un „palaiduši garām”. Nez vai Debesis mums atkārtoti dos iespēju, kuru neesam saredzējuši un novērtējuši? Katrā no mums ir kaut kādas bailes, kaut ko savā dzīvē nokavēt, palaist garām. Varbūt tādēļ tomēr ir vērts, aizsteigties citiem priekšā, izgrūstot ar elkoņiem. Varbūt nevajag gaidīt, kad mums kāds kaut ko sniegs vai piedāvās, bet ir jāņem pašam. Kaut man būtu atbildes vismaz pašam priekš sevis, kad savu likteni gaidīt, un, kad to ņemt savās rokās?

Svētības izkrāpšana ir notikums, kas rosina uz nopietnākām reliģiskām un filosofiskām pārdomām. Vai tāds bija Dieva plāns, ka Jēkabs izkrāpj svētību vai cilvēki rīkojās paši uz savu roku?

Ir interesanti pavērot, kā brāļu dzīve attīstījās tālāk. Jēkabs pēc svētības izkrāpšanas bija spiests bēgt no brāļa atriebības uz Hāranu. Pārlaižot kādā vietā nakti, tēvu Dievs uzrunāja Jēkabu un apstiprināja viņa tēvam Ābrahāmam dotos apsolījumus par apsardzību un zemes iemantošanu (Gen. 28:13-15). Jēkabs nonāca Hāranā un iemīlēja Lābana meitu Rahēli. Viņš apņēmās par Rahēli kalpot 7 gadus (vai kalpošana ir kā izpirkuma maksa?). Taču Lābans viņu piemāna, kāzu naktī ar aizklātu seju ievedot savu otru meitu. „Dots devējam atdodas!” Gala rezultātā Jēkabs 14 gadus ir strādājis, lai iegūtu savu mīļoto Raheli. Kopā 20 gadi kalpa statusā; Ēsavs: 40 gadu vecumā Ēsavs apprec hetietes Judīti un Basmati. Zīmīgi, ka tad, kad Ēsavs saprot, ka Īzākam sveštautiešu sievas neiet pie sirds, viņš apprec Ismaēla meitu Machalatu.

Pēc 20 gadiem (Gen. 33): brāļu satikšanās. Jēkabs atgriežas sava tēva un savas jaunības zemē. Ir viens aspekts, kas ir ievērības cienīgs. Gatavojoties sastapties ar brāli, Jēkabs naktī pie Jabokas brasla piedzīvo cīņu ar Svešinieku. Tā bija lielākā garīgā cīņa viņa dzīvē un pēc šīs cīņas viņš iegūst vārdu Israēls (Gen. 35,10). Tuvojās brāļu sastapšanās brīdis. Jēkabu māca bažas, vai brālis būs aizmirsis nodarījumu, kopš kura pagājuši jau 20 gadi? Jēkabs gāja savai saimei pa priekšu, viņš 7 reizes līdz zemei klanījās sava brāļa priekšā. Ēsavs apkampa un skūpstīja Jēkabu, viņi abi raudāja. Jēkabs gribēja apdāvināt savu brāli ar bagātīgām dāvanām (vainas apziņa?). Taču Ēsavs neņēma: „Man pašam ir diezgan, mans brāli, paturi, kas tev pieder”. Tēvu Dievs ir svētījis arī Ēsavu. Satikšanās- iespēja atcerēties un apzināties kopīgās saknes, iespēja saprast, ka katram ir jādzīvo sava dzīve un ejams savs ceļš. Vēl tikai viena lieta, kas viņus šajā pasaulē vieno- neredzīgais tēvs. Viņi atkal ir kopā, lai apglabātu savu tēvu. Tālāk viņu ceļi šķiras, Ēsavs dodas uz Seīra kalniem un kļūst par ēdomiešu tēvu, Jēkabs ar savu ģimeni paliek Kānāānā.

Vecāku attieksme pret brāļiem. No Sv.R. varam secināt, ka Īzakam Ēsavs bija mīļāks. Kādēļ? Uz šo jautājumu nav vienas atbildes. Iespējams, ka jau pati tā laiku kultūra zināmā mērā deva ierosmi, īpašu uzmanību veltīt pirmdzimtajam. Īzaks saredzēja Ēsavu kā savu turpinājumu. Ēsavs bija „mantinieks”, ne šauri materiālā, bet plašākā , garīgā nozīmē. Notikumi 27. nod. rosina domāt par to, ka Īzakam un Esavam bija īpaši tuvas attiecības. Ēsavs nesa tēvam savus medījumus, tēvam tie garšoja. Tas būtu primitīvi domāt, ka Īzaka mīlestība uz dēlu ir tas pats, kas mīlestība uz Ēsava cepešiem. Drīzāk tās bija dekorācijas. Tēvs bija akls, viņam dzīvē vairs nebija daudz prieka. Dēls devās medībās un domāja par to, kā iepriecināt savu tēvu. Tēvs, savukārt, priecājās par dēla klātbūtni, par medījumu un sava dēla izveicību;

Rebekai mīļāks bija jaunākais dēls Jēkabs. Notikumā ar svētības izkrāpšanu redzams, kā māte iespaido sava dēla likteni. Viņa pierunā Jēkabu, izkrāpt tēva svētību, kas bija paredzēta Ēsavam. Tādā veidā viņa atstāja ilglaicīgu iespaidu uz savu bērnu attiecībām. Skaidrs, ka Ēsavs, saprotot, ka ir apkrāpts, kļuva dusmīgs, nikns, pat apņēmās iznīcināt savu brāli, tā sagādājot ciešanas tēvam. Tālāk Rebeka atkal iespaidoja Jēkaba dzīvi, mudinot viņu bēgt no brāļa atriebības un doties pie viņas brāļa Lābana uz Mesopotāmiju. Ko tas pasaka par Jēkabu? Vai viņš bija viegli ietekmējams? Šajā situācijā arī redzamas, laikam jau mūžsenās attiecību spēles starp vīriešiem un sievietēm. Arī veidā, kā Rebeka panāca Īzāka atbalstu savam nodomam par dēla došanos uz Mesopotāmiju, ir vērojamas manipulācijas pazīmes. Viņa runā par Heta meitām, kuru vidū viņi dzīvoja un apgalvo, ka, ja Jēkabs ņems sievu no Heta meitām, tas viņai vairs nav vērts dzīvot. Viņa neatklāj patieso iemeslu, t.i. Ēsava atriebību.

Vīrišķības modeļi. Jēkabs un Esavs, brāļi, dvīņi, arī divi vīrišķības modeļi. Jēkabs „maigais” vīrietis, Ēsavs „vīrišķīgais”. Ēsavs bija mednieks, vīrišķīgs, ātrs, trāpīgs, stingru roku. Viss, ko viņš dara, parādās spēcīgās izpausmēs. Gadījumā ar pirmdzimtības pārdošanu tā bija spēcīga ēstgriba. Tik spēcīga, ka Ēsavs nenovērtēja savu pirmdzimtību, kas viņu kā cilvēku nostādīja īpašā pozīcijā Dieva un cilvēku priekšā. Ir vēl viena Ēsava tieksme, par kuru Bībele tiešā veidā nerunā, tā ir Ēsava seksualitāte. Ēsavs sagādāja Īzakam un Rebekai sirdsēstus, jo precējās ar sveštautietēm. Viņa vēlēšanās iegūt svešas tautības sievieti bija lielāka, nekā vēlēšanās ievērot sava klana vērtības. Ēsava dusmas bija varenas. Viņš apņēmās nogalināt savu brāli, lai apzināti sagādātu ciešanas savam tēvam. Ēsavs- spēcīgs, vīrišķīgs, „tieksmju cilvēks”, tieksme ir spēcīgāka par abstraktām normām un Dieva likumiem. VD pret Ēsavu ir negatīva attieksme, jo viņš pārdeva savu pirmdzimtību. JD Ebr 12:16 „lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu”. Būt vīrietim nozīmē spēt pārvarēt savu izsalkumu, valdīt pār savām tieksmēm.

Meli- lieli un mazi, melni un balti, viltības un viltībiņas. Tiem arī bija liela nozīme cilvēku savstarpējās attiecībās arī tajā laikā. Rebeka piemānīja savu vīru, palīdzēja izkrāpt Īzaka svētību. Jēkabs arī meloja savam tēvam, izlikdamies par Ēsavu. Lābans piekrāpa Jēkabu, kāzu naktī Jēkaba teltī ievedot savu vecāko meitu Leu. Jēkaba dēli apskauda Jāzepu tēva attieksmes dēļ, meloja savam tēvam par Jāzepu.

Kāpēc esmu pievērsies Bībeles tekstam? Bībele ir reliģisks teksts. Taču Bībeles saturs nav tikai vēstījumi par Dievu un Viņa likumiem. Tas ir arī vēstījums par cilvēku likteņiem. Saredzu to kā unikālu iespēju, lasīt par reāliem cilvēkiem un mācīties no viņu pieredzes. Šajā rakstā mans skats vairāk bija pievērsts diviem brāļiem Ēsavam un Jēkabam. Ceru, ka arī Jūsu iztēlē atdzīvojās šo cilvēku tēli, viņu cīņas, vājības, viltības, bailes un cerības. Ceru, ka katrā no viņiem kaut nedaudz katrs ieraudzīsim sevi. Jā, mēs visi esam taisīti no viena materiāla „no pīšļiem”. Tādēļ ir tik grūti „atrauties no zemes”, pacelties pāri likumsakarībām, kuras ietekmē mūsu dzīvi.

Bija laiks, kad Ēsavs un Jēkabs kopā spēlējās „vienā smilšu kastē”. Gāja laiks un viņi kļuva par sāncenšiem. Paldies Dievam, viņiem bija iespēja vienam otru atkal sastapt, izpildīt savu pienākumu pret tēvu, un, saprast, ka priekš katra no viņiem Dievam ir sava svētība, ne lielāka vai mazāka, labāka vai sliktāka, vienkārši sava, un savs ceļš.

Vai svētību var nozagt?- Nozagt nevar. Var nokavēt un var pazaudēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s