Attiecības ar otras puses vecākiem

Attiecības ar otras puses vecākiem ir ļoti svarīgs temats. Tas ir arī ļoti jūtīgs temats, jo var pakļaut pāra attiecības briesmām. Dažkārt mēs par šīm briesmām nenojaušam. Mēģināšu novilkt to smalko līniju, kuru pārkāpt nevajadzētu nekādos apstākļos.

Pienāk brīdis, kad apzināmies, ka esam pieauguši. Vēlamies dibināt attiecības ar pretējo dzimumu, veidot ģimeni. Teorija ir šāda: tad, kad es esmu nodibinājis savu ģimeni, attiecības ar manu sievu/vīru kļūst svarīgākas par attiecībām ar maniem vecākiem. Tagad mana jaunā ģimene ir svarīgāka arī par maniem draugiem (tas jau ir cits temats). Es atstāju savu vecāku ģimeni, lai nodibinātu savu. Mana otra puse dara tāpat. Atstāj savu vecāku ģimeni, lai veidotu ģimeni ar mani. Mēs joprojām turpinām būt savu vecāku bērni. Vecāki mūs ir izaudzinājuši. Paldies viņiem par to! Tā tas vienmēr būs un paliks. Vienmēr paliksim savu vecāku parādnieki. Bet! Tagad es esmu pieaudzis. Man ir sava dzīve. Man ir pašam sava ģimene un mana dzīve ir šeit.

Tagad man faktiski ir divas lojalitātes, divas pilsonības. Tā ir lojalitāte manai izcelsmes ģimenei, ar kuru mani saista neredzamas saites. Tā ir lojalitātei manai jaunajai ģimenei. Ir labi, ja man nav jāizvēlas un mani neviens nenostāda šādas izvēles priekšā, sakot: „Tev tagad ir jāizvēlas, kas tev ir svarīgāks, tava sieva/vīrs vai tavi vecāki!” Nekad nenostādiet savu otru pusi šādas izvēles priekšā, jo tas var iezīmēt beigu sākumu!

Ir labi, ja vecāki neiejaucas savu bērnu dzīvēs. Taču, nevar noliegt, ka viņiem joprojām var būt liela nozīme un ietekme. Dažkārt vecāki, paši to neapzinoties, bojā savu bērnu dzīves, sējot aizdomas un neuzticību. Izņēmuma gadījumi ir situācijas, kad vecāks tiešām redz (strīdīgi?), ka viņa bērnam otra puse dara pāri. Patiesība ir skaudra. Ir vecāki, kas nemaz nav gatavi atlaist savus bērnus, lai viņi varētu dzīvot savu dzīvi. Tas var būt viens no iemesliem, kādēļ cilvēks nevar izveidot laimīgu kopdzīvi. Cilvēkam vajag vispirms psiholoģiski un garīgi atraisīties no saviem vecākiem, lai viņš butu gatavs dzīvot savu dzīvi, piesaistīties otram cilvēkam un veidot pilnvērtīgas attiecības.

Kopš brīža, kad esmu izveidojis savu ģimeni, man ir 2 lojalitātes un 2 pilsonības. Mana galvenā piederība ir šeit, ģimenē, ko esmu veidojis, ar cilvēku, ko esmu sastapis un izvēlējies. Man ir attiecības ar maniem vecākiem, kuras gribu uzturēt. Tomēr skaidri novelkot robežas. Man ir savi trūkumi, maniem vecākiem ir savi, kā jau visiem cilvēkiem. Bet, nevienam, izņemot mani pašu, nav tiesības kritizēt manus vecākus un runāt par viņiem ļaunu (vai tiešām man ir tādas tiesības?). Tas var mūs apbēdināt, ja kāds cits sāk atmaskot mūsu vecākus. Ja jau viņi ir tik slikti un visu dara nepareizi, mēs varam sākt domāt, ka arī paši esam slikti, jo ābols no ābeles tālu nekrīt. Šādus apzvainojumus varam uztvert kā uzbrukumu mums pašiem.

Ieteikumi:
1) Nekad un nekādos apstākļos neteikt neko negatīvu par otras puses vecākiem vai radiem! Tas noliek otru pusi zem spiediena, aktivizē abu lojalitāšu sadursmi.

2) Nekad nesalīdziniet savu otru pusi ar viņa/viņas vecākiem, sakot: „Tu jau esi tāds pats kā tava māte, tēvs!” Šādi vārdi spēj ļoti aizskart un ievainot.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s