Jēzus mistērija- identitātes meklējumos

Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” Mt. 16:24

Nu jau kādu laiku atpakaļ LPB (Latvijas Psihoterapeitu biedrība) organizēja vienas dienas semināru par Pusmūža krīzi. Visu dienu varēju klausīties labas lekcijas, kuras bija sagatavojuši kolēģi. Daudz vērtīgu atziņu un iespaidu, kurus visus grūti atminēties. Īpaši interesantas šķita atziņas no Sarkanās grāmatas, kurā savus iekšējos psiholoģiskos procesus atspoguļojis un dokumentējis šveiciešu psihiatrs, analītiskās psiholoģijas pamatlicējs, C.G. Jungs. Pusmūža krīzi viņš aprakstīja kā „varoņa nāvi”, tajā laikā nosapņodams zīmīgu sapni, kurā viņa varonis iet bojā. Pēc Junga, cilvēks līdz ~ 40 gadiem cilvēks attīsta savu „Es” (Ego), personības apzināto daļu. „Es” ir saistīts ar to, kā cilvēks pats sevi apzinās, saredz, vērtē. Cilvēks līdz 40 veido priekšstatu par sevi, kas galvenokārt balstās uz ārēji redzamām lietām. Cilvēks identificējas ar saviem sasniegumiem- „Es esmu mani sasniegumi”. Pusmūžā „ varonim” ir jāmirst, viņam/viņai ir jāsaprot, ka tas priekšstats (Persona- maska), ko es par sevi esmu radījis citiem cilvēkiem, jā, arī pats sev, patiesībā nemaz neesmu es. Tā ir tikai konstrukcija. Cilvēkam ir ejams individuācijas ceļš, kura augstākais uzdevums ir cilvēka Es (Ego) nonākšana saskarē ar viņa dziļāko patību (Self). Līdz ar to, cilvēkam ir izvēle, krampjaini turēties pie saviem priekšstatiem par sevi, vai pievērsties savai dziļākai būtībai – dvēselei. Minētās pārdomas rosina domāt par to, ka cilvēks savā dziļākajā būtībā ir garīga būtne.

Klausoties lekcijas, manā prātā skanēja Jēzus vārdi: ”Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” Šķita, ka Jēzus vārdos ir runa tieši par to pašu- par cilvēka ceļu pašam pie sevis.

Luterāņu baznīcā šo tekstu lasa pieaugušo kristībās. Kristības ir iniciācijas rituāls, kura rezultātā cilvēks iegūst jaunu identitāti- viņš/a piedzimst par Dieva dēlu/meitu. Bieži kristību rituāls saistīts ar jauna vārda pieņemšanu, kas akcentē šo jauno identitāti. Jēzus vārdi koncentrētā veidā izsaka kristietības būtību. Kristietības būtība ir sekot Kristum- ar savām veiksmēm un neveiksmēm nākt pie Viņa, mācīties no Viņa, atdarināt Viņu. Pievērsīsim uzmanību teksta uzbūvei. Man šķiet interesants darbības vārdu lietojums- sekot, aizliegt sevi, ņemt krustu, sekot. Ja tu gribi sekot Man, Tev jāaizliedz sevi, jāņem savs krusts un jāseko man! Aizliegt sevi. Atsacīties no sevis. Es brīnos par to, cik precīzi Jēzus vārdi trāpa mūsu cilvēciskās eksistences vājajā punktā. Kāpēc Viņš prasa no mums, attiekties no tā, ko mēs visvairāk baidāmies pazaudēt? Tieši no tā mēs baidāmies- pazaudēt sevi, pazaudēt kontroli pār savu dzīvi. Un vai cilvēks, kas sevi vēl nav atradis, vispār ir spējīgs no sevis atteikties? Šeit es saredzu Jēzus mistēriju un dievišķo paradoksu- atsakoties no sevis, es patiesībā neatsakos no sevis. Es atsakos no priekšstata par sevi, kuram esmu pieķēries. Tad, kad esmu gatavs nolikt savu lielo „Es”, es varu ieraudzīt, kas ir Kristus.

Pilnīgi droši var apgalvot, ka spēja atteikties ir svarīga garīga prakse, lai kādai garīgai tradīcijai cilvēks piederētu. Ne vienmēr šī attiekšanās ir jāīsteno līdz galam, bet vienmēr pārmaiņas nāk tad, kad cilvēks šo attiekšanās upuri ir gatavs nest. Bībelē, kristiešu Svētajos Rakstos, ir atrodami piemēri tam, kā Dievs prasa no cilvēka gatavību attiekties no tā, kas viņam ir visdārgākais. Šādi brīži cilvēkiem varbūt liek domāt, ka Dievs ir cietsirdīgs. Bībele saka, ka Dievs pārbaudīja cilvēkus. Kad cilvēki bija gatavi nest šo atsacīšanās upuri, Dievs viņus atalgoja.

Kristus apsola saviem sekotājiem mūžīgo dzīvību (atbrīvošanu no nāves lāsta), bet pretī prasa atsacīšanos no sevis un sava krusta nešanu. Viņš daudz apsola, bet arī daudz prasa. Tas, ko Viņš apsola, vismaz daļēji atrodas ārpus mūsu cilvēciskās pieredzes robežām. Tas, ko Viņš prasa, paceļ mūsos eksistenciālas bailes par kontroles zudumu pār savu dzīvi. Tas prasa milzīgu ticību (vai arī milzīgu izmisumu), lai cilvēks varētu savas dzīves virsvadību atdot Kristum. Tas aktualizē uzticēšanās jautājumu- kā mēs varam uzticēties Dievam, ja Viņu nepazīstam.

Mēs atdodam sevi Kristum un mums liekas, ka esam sevi pazaudējuši. Viņš atdod mums sevi atpakaļ, bet nu jau citā kvalitātē. Tādā veidā ceļš pie Kristus kļūst arī par cilvēka ceļu pašam pie sevis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s